Jūgendstila īss raksturojums
Jūgendstils pastāvēja no 19. gs. 90. gadiem līdz 1914. gadam, un Eiropā šis bija pārticības un labklājības periods. Beidzot bija izdevies pārvarēt 19.gs. 70. gados aizsākušos ekonomisko krīzi un uzņēmējdarbības apsīkumu, kas 80. gados veicināja eiropiešu izceļošanu uz Ameriku līdz tam vēl nepieredzētos apjomos. Jūgendstils, lai arī pastāvēja tikai apmēram 25 gadus, Anglijā vēlākajos laikos izpelnījās nosaukumu „vecie labie laiki” (the good old days), bet Francijā ieguva apzīmējumu la belle époque jeb „skaistais laikmets”. Stila nosaukums dažādās valstīs varēja atšķirties: „Jugendstil” Vācijā un vāciski runājošajās zemēs, „Art Nouveau” Francijā un franciski runājošajās zemēs, „Modern (Модерн)” Krievijā, „Modernisme” Katalonijā (Spānijā), „Secession” Vīnē un Austrijā un „Stile Liberty” Itālijā.
Art Nouveau – Jaunais stils – pārņēma gandrīz visu. „Vēsturē reti kurš stils ir bijis tik visaptverošs. Jūgendstila formu valoda atrodama gan tā laika ēku fasādēs, iekštelpu apdarē, būvgaldniecības izstrādājumos, apkalumos, vitrāžās un metālkalumos, gan mēbelēs, traukos, galda piederumos, gaismekļos, apģērbos, plakātos, reklāmās, etiķetēs, grāmatu noformējumā, burtos utt.”[1]Tika veidots vienots ansamblis, un cilvēka vizuālais tēls bija būtiska tā sastāvdaļa. „Kanonisks piemērs jūgendstila vēsturē ir arhitekta un lietišķās mākslas meistara Henrija van de Veldes (Henry Clemens van de Velde, 1863-1957) privātmāja Uklē (1896), kur kopējā ansamblī saskaņots gan interjers, gan iekārtojums un mājas saimnieces tērpi.”[2]
 |
|
Henrija van de Veldes privātmāja Uklē, tērpi sievai (1896)
|
Jūgendstils ir cieši saistīts ar mitoloģiju un dažādiem simboliem, augu un dzīvnieku stilizētiem atveidiem. Liela nozīme jūgendstilā ir aplim, kvadrātam un plūstošai, vijīgai līnijai. Jūgendstila modes stilam, tāpat kā vizuālajai mākslai un arhitektūrai, raksturīga dekoratīva stilizācija, kuras pamatā ir kompozīciju atektonika, asimetrija, neregulāru viļņotu līniju un formu ritmi, proporciju vertikalizācija, gaišu toņu un krāsu gamma, kas nepārprotami norādīja uz jūgendstila neoromantisko ievirzi.
 |
| Jūliuss Klingers (Julius Klinger, 1876-1942) Bez nosaukuma, 1907 |
 |
| Klingera plakāts Hollerbaum & Schmidt Entwurf izdevniecībai, 1900 |
Liela nozīme jūgendstila tēlu izvēlē bija mitoloģijai un panteismam, mītiem, ezotērikai, mistikai. Piemēram, glezniecībā parādās Arkādijas tēma, tēlu un motīvu izvēlē popularitāti iegūst fauni, antropomorfas un zoomorfas būtnes.
 |
| Mihaels Vrubelis (Михаи́л Алекса́ндрович Вру́бель, 1856 -1910) Dēmons, 1890 |
|
Bieži tiek uzsvērts misticisms, noslēpumainība, kas parādās arī glezniecības formālajā valodā. „Taču jūgendstila būtība, kā jau teikts, ir radošajā metodē, nevis formu arsenālā. Jūgendstila māksliniecisko principu iemiesošanai nebija vienas noteiktas receptes, tāpēc arī tas bija tik daudzveidīgs.”[3] Austriešu mākslinieks Gustavs Klimts (Gustav Klimt, 1862-1918) uzskatīja, ka „nepieciešams radīt „estētiskāku” modes stilu nekā visi iepriekšējie.”[4]Tādejādi iespējams spriest, ka jūgendstils tika uztverts kā kaut kas pārāks nekā iepriekš valdošā gaume un stili, un ar šādu apziņu vadošie mākslinieki iemantoja pašpārliecinātību un stila glorifikāciju.
|
 |
| Obrijs Bērdslijs (Aubrey Beardsley, 1872 — 1898) Vēderdeja, 1894. Ilustrācija Oskara Vailda lugai “Salome” |
Jūgendstila tēlu valodā valdošais bija tēls nevis personība. Femme fatale(franču val. – liktenīgā sieviete), kas sevī apvieno ”mūžīgo sievišķīgumu” un grēcīgo, negatīvo (Salome, Judīte). No tā izriet sievietes-auga, sievietes-hibrīda (medūza Gorgona) tēli. Kā piemērs laikmeta uztverei un sievietes tēla raksturojumam var kalpot citāts no 1899. gada „Dienas Lapā” publicētās Rūdolfa Blaumaņa recenzijas par slavenās zviedru dziedātājas Zigridas Arnoldsones (Sigrid Arnoldson, 1861–1943) viesošanos izrādē „Minjona”: „Pilsētas teātrī uz īsu laiku apmeties brīnumu pavasaris, atvēries neizsmeļamu, neizsakāmu, neizbaudāmu daiļskaņu avots. [..] Ja lilijām būtu balsis un viņas atskanētu, mēneša sudrabam uz viņām novizot, tad varētu teikt: tā dzied Zigrida Arnoldson!”[5] Sievietes loma jūgendstila laikmeta sabiedrībā bija īpaši mistificēta un glorificēta. Par to iespējams spriest pēc neskaitāmajiem sieviešu tēlu atainojumiem glezniecībā, grafikā, dekoratīvajā mākslā un reklāmā, kā arī pēc skatuves mākslinieču lielās popularitātes un slavas.
Tērpam bija nozīmīga loma sabiedrībā, jo tas noteica valkātāja sociālo statusu un vecumu. Sievietes tērps norādīja uz vīrieša (tēva, vīra) bagātību un prestižu, tāpēc viņas izskats vienmēr bija īpaši svarīgs. Jāņem arī vērā arī tas, ka vīriešu mode jūgendstila periodā mainījās pavisam nedaudz, tajā nebija novērojama jūgendstila dekorativitāte, un tā sekoja striktam drēbnieku kodam, kas iekļāva tradīcijas un atturību. „Aristokrātu aprindās modes tendenci var dublēt ar zīmola nozīmi mūsdienās kā apģērbā, tā rotaslietās, trauku ražojumos un mēbeļu izstrādājumos. Jūgendstila laikā modes pieejamība rada izmaiņas tādā veidā, ka kļūst aktuāla gan buržuā, gan vidējam slānim. Jāatceras, ka tobrīd pie buržuāzijas piederēja ārsti, juristi un citi brīvo profesiju pārstāvji, kā arī ģimnāziju profesori, augsta ranga ierēdņi, zinātnieki un diplomēti inženieri,”[6] kas ļauj apjaust dažādo profesiju pārstāvjus un viņu nepieciešamību pēc reprezentācijas, smalkākos modes tērpus pasūtīja turīgākie iedzīvotāji.
[1] Laiks un telpa. Sast. Grosa S. -Rīga: Jumava, 1999. -9.lpp.
[2] Banga V. Rīgas jūgendstils interjeros. Rīga: Jumava, 2010. -53.lpp.
[3] Laiks un telpa. Sast. S. Grosa. -Rīga: Jumava, 1999. -10.lpp.
[4] Parute E. Stila un modes enciklopēdija. –Rīga: Jumava, 2010.-480.lpp.
[5] Laiks un telpa. Sast. S. Grosa. -Rīga: Jumava, 1999. -109.lpp.
[6] Banga V. Rīgas jūgendstils interjeros. Rīga: Jumava, 2010. -79.lpp.
*
Teksts no mana bakalaura darba “Jūgendstila mode Rīgā” teorētiskās daļas.
Papildināts ar vizuālo materiālu.
Papildināts ar vizuālo materiālu.
Leave a Reply