Jūgendstila mode, 3. daļa

Loïe Fuller, 1902

Viss ieguva ritmisku kustību, kuru plakātos labāk par visiem attēloja Anrī Tulūzs-Lotreks (Henri Marie Raymond de Toulouse-Lautrec-Monfa, 1864-1901).

Henri de Toulouse-Lautrec, Moulin Rouge – La Goulue, 1891 (Albertina, Wien)

Tulūzs-Lotreks ļoti iedvesmoja daudzu mākslinieku radošo darbību, tajā skaitā arī Alfonsa Muhas plakāta gleznieciskumu. Muha daudzus savus darbus veltījis dižajai aktrisei Sārai Bernārai(Sarah Bernhardt, 1844-1923), „kuru augstu vērtēja kā viņas mākslinieciskā talanta dēļ, tā arī viņas radīto lielisko teātra tērpu dēļ. Viņa šuva Lafferjēsalonā. Sāra Bernāra radoši pievērsās vēsturisko tērpu darināšanā, kurus viņai šuva pazīstamais teātra drēbnieks Freds”[2]. Viens no slavenākajiem darbiem, kuru Muha veltījis Sārai Bernārai ir serpenta aproce (1899), kuru darinājis juvelieris Žoržs Fukē (Georges Fouquet, 1858-1929).

Itāļu aktrise Eleonora Dusē (Eleonora Duse, 1858–1924) ģērbās pie Žana Filipa Vorta.
Kaut arī sievietes figūra vēl bija korsetes savilkta, „1903. gadā balerīna Aisedora Dunkana (Angela Isadora Duncan, 1877–1927) dejoja brīvā, caurspīdīgā kleitā, tā sauktajā peplā (grieķu val. – peplos), bez korsetes un vaļa ūsām.”[3]Viņas atkailināšanās un avangardiskā uzstāšanās šokēja publiku. 1906. gadā Aisedora Dunkane izraisīja sensāciju ar Mariano Fortunī viņai radīto tuniku,[4] kuras stilistika vēlāk kļuva par viņas avangarda pazīšanās zīmi.

Photo by Elvira, 1903, Munich