Jūgendstila alternatīvā mode un racionālais tērps
Lai gan jūgendstila mode bija bagāta krāšņiem audumiem un dekoriem, pastāvēja arī alternatīvās mākslas piekritēji, kuri bija pret tērpu samākslotību un nedabiskumu. Starp tiem bija „Racionālā tērpa biedrība” (Rational Dress Society), „Mākslas un amatu kustība” (Arts and Crafts Movement), Estētu kustība (Aestetic Movement) un Liberty veikals Londonā, kā arī daudzi jūgendstila mākslinieki. Sākās īstena kustība pret korsetēm – tika publicēti raksti un notika lasījumi, kuri runāja par to kaitīgumu un centās aizliegt to nēsāšanu. To vidū bija, piemēram, Rational Dress Society (RDS), dibināta 1881. gadā Londonā, kas mācīja, ka sieviete drīkst valkāt ne vairāk kā 3 kg „vieglu” apakšveļu, kas ir gandrīz divreiz mazāk kā 1850. gadā, kad sievietes valkāja ap 6,5 kg apakšveļas. Šo biedrību neatbalstīja daudzi, lielākā daļa no tām bija riteņbraucējas, kuras uzdrīkstējās valkāt blūmeres. Higiēniskā tērpa teoriju izstrādāja Dr. Gustavs Jēgers (Gustav Jäger, 1832–1917), Štutgartes universitātes zooloģijas un fizikas profesors. Viņš uzskatīja, ka vilnas apakšveļa ir vishigiēniskākā un tā var aizkavēt kaitīgos ķermeņa izgarojumus. Savas idejas viņš publicēja, un uz viņai ideju pamata 1884. gadā Londonā Levis Tomalins (Lewis Tomalin) izveidoja apģērbu uzņēmumu „Dr. Jaeger`s Sanitary Woolen System”.[1] Dr. Jēgera nezinātniskās idejas par vilnas apakšveļas lietderību tika daudz plašāk pieņemtas sabiedrībā nekā RDSidejas, un drīz vien vilnas apakšveļas ražošanu uzsāka arī citi uzņēmumi.
 |
|
| Dr. Jēgera tīrās vilnas korsetes “Pauline” reklāma |
Estētu gaumei atbilstošs bija Artura Libertija (Sir Arthur Lasenby Liberty, 1843-1917) modes veikals Londonā, Reģenta ielā, kas gatavo apģērbu nodaļu atvēra 1884.gadā. Arturs Libertijs bija „Mākslas un amatu kustības” biedrs. Estētu modes piekritēji bija vidusšķiras intelektuāļi, mākslinieki un literāti (kā spilgts piemērs minams rakstnieks Oskars Vailds).
 |
| Liberty veikals Londonā Veikalam augot un izplešoties, tika pievienoti blakus esošie īpašumi. 20.gs. 20. gados uzcelta jauna ēka Tjūdoru stilā, kas priecē veikala apmeklētājus arī šodien. |
1900. gadu sākumā Libertyspecializējās brīvi krītošos vēsturiskos kostīmos no dažādiem avotiem un periodiem. Liberty izmantoja dabīgas krāsvielas, nevis anilīnu, bet tērpus rotāja ar mākslinieciskiem izšuvumiem, kuri varēja arī piešķirt tērpam formu. Savvaļas ziedi bija populārs dekoratīvais motīvs britu „Mākslas un amatu kustības” tērpos, kas aicināja pievērsties „Vienkāršās dzīves” stilam sākot ar 1880. gadu vidu. Viņu idejas saskanēja ar prerafaelītu uzskatiem, kuri vēlējās atjaunot tradicionālos amatus. „Šie modeļi bija balstīti iztēlotā lauku vienkāršībā, atgriežoties pie mājamatniecības ražošanas, rokdarbu tehnikām un lauku ziediem. Izšuvēji sekojot „Vienkāršās dzīves” idejai tiecās izmantot vienkāršus pamataudumus ar izkaisītiem delikātiem ziedu motīviem.”[2]Populāra bija arī aplikācija, jo tā aizņēma mazāk laika un ļāva šuvējam notvert auga galvenās iezīmes ļoti ātri. Izšuva arī putnu atveidus, bet to spalvu izmantošanu noliedza: „Daudzi Estētu kustības pārstāvji bija veģetārieši, un viņi uzskatīja, ka putna spalvu vai pat vesela putna izmantošana cepuru dekorēšanai ir amorāla.”[3] Liberty izmantoja importētu austrumniecisku zīdu un samtu, kā arī iepirka audumus no „Silver Studio” – „tekstildizaina darbnīcas Londonā, ko 1880. gadā nodibināja Arturs Silvers”[4].
 |
| Liberty & Co Londona, ap 1894 Atrodas V&A kolekcijā Zīda samts, apmalots ar lentām, kas izšūtas ar zīda diegiem satīna (damaska) dūrnienā, dekorētas ar pērlītēm, apkakle darināta no Liberty ‘Hop and Ribbon’ damaska, oderēta ar zīdu, aizdare priekšpusē ar āķīšiem un cilpiņām. |
Estētu modes piekritējas atteicās no korsetes, kas piederēja pie viņu morāles ideāliem. Tipisks šīs kustības sievietes tēls ir – sarkaniem matiem, bālu seju, zaļām acīm un zempapēžu kurpēm (piem., J. Rozentāla glezna „Princese un pērtiķis”, 1913, LNMM). Māksliniekcisks un avangardisks bija arī Mariano Fortūnī (Mariano Fortuny y Madrazo, 1871–1949) ieguldījums modes attīstībā, kas gan košo krāsu dēļ drīzāk saistāms ar orientālisma tērpu. „19.gs. beigās spāņu gleznotājs Mariano Fortunī, pētot itāliešu renesanses laika mākslu Venēcijā, pievērsās tekstīlijām.”[5]1907.gadā viņš radīja apvērsumu modē prezentējot Delfu stila tērpu. Tas bija gatavots no plisēta zīda satīna.
 |
||||
| Liberty & Co Londona, ap 1895 Atrodas V&A kolekcijā Pondžī (pongee) zīds ar savilkumiem un mašīnas austām mežģīnēm,
misiņa āķīši un zīda actiņas, zīda tvills, ribota un oderēta ar kokvilnu, dekoratīvi apmalojumu, izšuvumi |
 |
| Mariano Fortunī plisēta zīda “Delfu” stila tērps ar Murāno stikla pērlītēm, ap 1910, Venēcija, Itālija, šampanieša krāsas, ar divām ar roku dekorētām auduma sloksnēm, sākotnēji, iespējams bijušas kopā kā josta vai šalle, iekpusē ieraksts “Made in Italy Fabrique en Italie Fortuny Depose” |
„Fortūnī izgudroja un patentēja slepenu metodi, kā veidot noturīgas plisēs tās samitrinot, saliekot un uzliekot uz karstām porcelāna caurulēm.”[6] Kleitas tika krāsotas ar augu un dārzeņu krāsvielām, iegūstot košus toņus un reizēm veidojot pārejas. Tās dekorēja ar Murāno stikla pērlītēm, kuras kalpoja arī par tērpu atsvariem. Tērpa nosaukums ir par godu tā iedvesmas avotam – sengrieķu bronzas skupltūrais “Delfu kaujas ratu vadītājs”.
Beļģu arhitekts un lietišķās mākslas meistars Henrijs van de Velde „nicināja modes mainīgumu, ticēdams, ka jūgendstils būs vienīgais objektīvais, nemainīgais skaistuma ideāla paudējs, kas radīs mūžīgo modi.”[7]Van de Velde, tāpat kā vācu gleznotājs un amatnieks Alfreds Morbjūters (Alfred Mohrbutter, 1867-1916), pievērsās tērpa reformai, viņi centās ievirzīt „īstenā” virzienā sieviešu modi. „1900.gada aprīlī Krefeldas pilsētas rātsnamā notika vācu izstāde ar mākslinieku radītām reformkleitām. Dr. Denekens, Kreifeldas Kaiser Wilhelm Museumdirektors, bija uzrunājis dažādus labi pazīstamus arhitektus, dizainerus un māksliniekus, lai viņi izveidotu tērpus šim pasākumam,”[8] un gan Van de Velde, gan Morbjūters bija to vidū. 1902. gadā van de Velde formulēja savas idejas trīs ieteikumu veidā, kuri, pēc viņa domām, jāievēro katrai sievietei: „pirmkārt, atrast savu individualitāti mājas apģērbā, bet iziešanai uz ielas vairāk unificēties un pieskaņot savu tērpu vīrieša tērpam. Tomēr dažādiem svinīgiem pasākumiem sievietei, tāpat kā vīrietim, jāvalkā apģērbs, kuru nosaka tradīcijas.”[9] Tērpu reformas gaitā tika radīti vienkāršāki modeļi, kuriem izmantoja dabiski krāsotus audumus un izveidoja elastīgus apģērba gabalus no vilnas džērsija (jersey) sportam, piemēram, tenisam. Ap 1900. gadu šie alternatīvie apģērbi bija kļuvuši par ikdienas tērpa sastāvdaļām.
[1] Londonas Modes nedēļas mājaslapa:http://www.londonfashionweek.co.uk/uploads/documents/doc_2846.pdf 10.05.14.
[2] Johnston L. Nineteenth-century fashion in detail. -London: V&A Publishing, 2005. –P. 204
[3] Parute E. Stila un modes enciklopēdija. –Rīga: Jumava, 2010.-506.lpp.
[4] Stevenson N.J. Modes vēsture. -Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. -69.lpp
[5] Turpat.-79.lpp
[6] Vorslija H. Mode. 100 būtiskas idejas. -Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013. -17. lpp
[7] Parute E. Stila un modes enciklopēdija. –Rīga: Jumava, 2010.-480.lpp.
[8] Cunningham A. P. Reforming Women’s Fashion, 1850-1920: Politics, Health, and Art. -Kent: Kent State University Press 2003.-P.173 http://books.google.lv/books?id=jqTToUwfElQC&pg=PA173&lpg=PA173&dq=Alfred+Mohrbutter&source=bl&ots=JnOuPhJBDd&sig=DpiITCzbIX-iAe2gAwp6vIpcZa8&hl=lv&sa=X&ei=kuRnU_D1J6qVyAOz9YDoBQ&ved=0CF0Q6AEwCQ#v=onepage&q=Alfred%20Mohrbutter&f=false (06.05.14.)
[9] Иллюстрированная энциклопедия моды. -Прага: Артия, 1988. С. -293
*
Teksts no mana bakalaura darba “Jūgendstila mode Rīgā” teorētiskās daļas.
Papildināts ar vizuālo materiālu.
Teksts no mana bakalaura darba “Jūgendstila mode Rīgā” teorētiskās daļas.
Papildināts ar vizuālo materiālu.
Leave a Reply