Kā sākt sevi mīlēt?

Sākšu ar to, ka mīlēt sevi nenozīmē obligāti egoismu. Ir atšķirība starp šīm lietām – egoists noteikti mīl sevi, bet sevi mīlēt vēl nenozīmē egoismu. Manuprāt, tāpēc daudzi baidās sevi mīlēt, jo nevēlas izskatīties patmīlīgi un egoistiski. Tas, kurš apzinās savu vērtību, pieņem un mīl sevi, var mīlēt arī citus un pieņemt viņu trūkumus. Viņam ir sirsnība un empātija, tas nenozīmē, ja šis cilvēks sevi uzskata par labāku, nekā pārējie, ar īpašām privilēģijām. Viņš vienkārši ir mierā ar sevi.

Bieži mēs dzirdam: “Ja tu nemīli sevi, tu nevari mīlēt citus.” Bet ko gan tas īsti nozīmē? Jāiemācās piedot sev, pieņemt savus trūkumus, lai patiesi varētu pieņemt otru. Tajā pat laikā nedrīkst aizmirst savas labās īpašības un dotumus, uz kuriem arī vajadzētu koncentrēt uzmanību. Mums katram ir savi trūkumi, par kuriem bieži vien piesienamies pat vēl vairāk nekā otram, bet, padomājot tā plašāk, – kāds brīnums! Mēs taču ar sevi kopā esam 24/7.

Opozīja noteikti šobrīd domā: “Nepieciešams sevi uzlabot un tiekties pēc maksimuma, nevis samierināties.” Un šeit es teikšu tā – pieņemt sevi nenozīmē samierināties vai padoties, tas nozīmē būt mierā. Tas neizslēdz iespēju sevi attīstīt un uzlabot. Ir atšķirība starp mērķtiecīgu un veselīgu attīstību un sevis šaustīšanu un raušanu gabalos. Vajag sevi palutināt, uzmundrināt, uzslavēt un atalgot. Mēs tik daudz arī uzskatām par normu, un galvā jau izdomāti 10 iemesli, kāpēc tas ir par maz un vajag darīt vairāk. Šeit man ļoti patīk CBT (Cognitive-behavioral therapy), kur uzsvars ir uz pozitīvo, tādejādi mērķu sasniegšanu un pozitīvās domāšanas veicināšanu. Es pati neesmu gājusi šo terapijas veidu, bet esmu par to lasījusi un nedaudz pildījusi kādus uzdevumus, un jāsaka, ka es pat neapzinājos, cik daudz negatīvu domu ir manā prātā, jo pēc dabas tiešām esmu pozitīvs cilvēks.

Sevi vajag mīlēt un lolot. Jo īpaši svarīgi tas ir jūtīgākajām dvēselēm, kuras visu uztver ļoti saasināti un emocionāli (mani tajā skaitā). Tas ļoti nogurdina un izsmeļ. Jāiemācās sev dot laiks un mīlestība. Tikai mēs pa īstam varam sev iedot pilnības sajūtu. Citi var palīdzēt, bet īstajai mīlestībai un sapratnei ir jānāk no paša, tikai tad arī viss sadzīs.

Katrs cilvēks ir vērtīgs. Kad kaut kas noiet greizi, mēs kaut ko izdarām ne tā, kā vajag, kļūdāmies, mēs sākam domāt, ka tāpēc esam mazāk vērtīgi, slikti. Bet kļūdīties ir normāli, tikai tā var mācīties.

Kļūdīšanās nemaina tavu vērtību – tas neesi tu, bet gan tikai kļūda.

Ir svarīgi saprast, ka mēs katrs darām savu maksimālo potenciālu, ko tajā mirklī varam sasniegt. Mums katram ir ideālais tēls mūsu prātā, bet tev ir iemesli, kāpēc tu darbojies tieši tā un izdari tieši tik daudz.

Tu esi UNIKĀLA BŪTNE, kas ir tikai VIENA tāda visā visumā. Mēs daudzi varam būt līdzīgi, bet katrs esam unikāls, jo nākam no atšķirīgām ģimenēm, mums ir dažādas dzīves pieredzes, esam tikuši galā ar atšķirīgām problēmām, piedzīvojuši savas uzvaras, mums ir dažādas domas un uztveres, ticības un izglītības. UNIKALITĀTE IR MŪSU STIPRĀ PUSE. Tieši ar to mēs katrs esam īpašs. Tāpēc vajag sevi mīlēt un novērtēt, jo otra tāda cilvēka nav.

Svarīgi arī saprast, ka tu pastāvi, tu esi – tātad tev ir paredzēta vieta pasaulē. Nebaidies to aizņemt! Un nedomā par to, kā par profesiju vai to ko tu dari, bet gan vispār būšanu kā tādu. Mūsu nodarbošanās var mainīties dienas laikā, bet tava būtība paliks tā pati.

Pieņem sevi un izbaudi dzīvi, jo tai nav jābūt ciešanām. Viss ir attieksmē. Mīli sevi un mainies, ja tas tev sagādā prieku, bet noteikti beidz sevi šaustīt, jo tu esi foršs!

Ar mīlestību,
Anete